Kāpēc gan neizbaudīt brīvdienas dabā un beidzot nenoiet slaveno Amatas dabas taku, kura rudenī ļauj labāk aplūkot Amatas upes izgrauztos iežus? Tādēļ vien ir jākravā mantas un nelielā draugu kompānijā jādodas pievarēt tos 19 km gar Amatas labo krastu.

Ievācot informāciju, secināju, ka taku var iedalīt trīs posmos (Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis, Zvārtes iezis – Veclauču tilts), no kuriem otrais posms ir pats garākais un iespējams arī pats sarežģītākais. Vizuālajam ieskatam piedāvāju aplūkot nelielu takas shēmu. Tiesa gan autors šim attēlam īsti nav zināms, bet viennozīmīgi paldies viņam!

Karte

Taku esot iespējams pievarēt 6-7h, ko mums arī izdevās izdarīt, pat patērējot daudz laika atpūtām un dabas skatu izbaudīšanai. Ja ir staigāts kalnos, tad Amatas taku gribas nosaukt par vieglu, bet, ja tādas pieredzes nav, tad kādam tā varētu likties arī nedaudz sarežģīta, jo ir gan nelieli kāpumi, gan kritumi, kas dod slodzīti kājām.

Ja tomēr ar bildēm ir par maz, iesaku iemest aci video materiālā

Kā jau noprotams, pārgājiena sākumpunktam tiek izvēlēts Melturu tilts, kas ir viens no populārākajiem starta punktiem arī daudziem Amatas upes laivotājiem. Šoreiz bez laivotājiem, kas upes krastā sākuši pumpēt un laist ūdenī laivas, neiztikt. Izvēlamies Amatas upes labo krastu, jo tajā ir labiekārtota un iestaigāta taka, kas pirmajam tāda veida pārgājienam nav mazsvarīgi. Atliek vien sekot norādēm un iezīmētajiem kokiem, tad apmaldīties nav iespējams, bet, ja kādam tomēr tas izdodas, tad sekojam upes plūsmai. 😉

Tiem interesentiem, kuriem ar pārgājienu vien nepietiek, ir iespēja atzīmēties kādā no 43 Geocaching slēpņiem, kas ir izvietoti visas takas garumā. Plašāka informācija šeit.

Esam nonākuši pie pirmā finiša posma, pie vienas no vecākajām Latvijas zivjaudzētavām, kurai ir liela loma Latvijas lašveidīgo zivju – lašu, foreļu un taimiņu – savvaļas populācijas saglabāšanā. Kā izrādās šeit var arī pieteikties ekskursijām, tomēr mūsu gadījumā mērķis bija sasniegt finišu līdz iestājas tumsa, tādēļ laiks doties tālāk. Dodamies pāri hesam un ejam dažus simtus metru pa zemes ceļu, un šķērsojam tiltu, lai atkal nokļūtu Amatas labajā krastā. Esam nonākuši pie Ainavu kraujas, no kuras paveras skats uz Amatas ieleju. Ainavu krauja ir 0,5 km gara un 46 m augsta, tajā slēpjas divi  iespaidīgi smilšakmens un dolomīta atsegumi.

Sasniegts Zvārtes iezis un laiks nelielai atpūtai. Atpūta bez dažu fotogrāfiju uzņemšanas nav iedomājama, un tas noved arī līdz kāpienam augšā Zvārtes ieža takā. Priekšā paliek tikai pēdējais posms, kas tā vien liekas, ka bija pats piesātinātākais ar dažāda veida Amatas upes atsegumiem. Ceļā pavadam vēl kādas 30 minūtes un esam sasnieguši galapunktu, kura autostāvieta pilna ar laivotāju automašīnām.

Paldies aktīvajiem ceļa biedriem par kompāniju un tiekamies atkal, iepazīsot vēl kādu pārgājiena maršrutu! 🙂