Kā būtu apskatīt Venēciju – pilsētu, kas liekas, ka peld virs ūdens virsmas? Ko tur redzēt un kādi padomi būtu jāņem vērā? To visu lasi šajā aprakstā.

Īss ieskats video formātā no Venēcijas:

Ceļojumu sākam ar vakara lidojumu, ierodoties vienā no Venēcijas apkārtnes pilsētām. No turienes ar sabiedrisko autobusu dodamies uz galamērķi – Venēciju. Autobusā brauc arī kāda latviešu kompānija, kas apspriež savus piedzīvojumus. Viss sākas ar to, ka viena no dalībniecēm zvana aviokompānijai – viņa ir aizmirsusi somu lidmašīnas salonā. Pēc sarunas viņa iesmej, sakot, ka tas gadoties bieži, un turpina ar stāstu par ceļojumu uz ASV, kurp devusies bez autovadītāja apliecības, lai gan automašīna bija rezervēta uz viņas vārda. Par to viņa saprata tikai brīdī, kad īres automašīnu kompānija atteicās izsniegt auto citai personai. Rezultātā nācās piesaistīt draugu ar kredītkarti un mainīt plānus.

Venēcijā ierodamies vēlu vakarā un dodamies cauri pilsētai uz viesnīcu.

Venēcijas sabiedriskā transporta sistēma ir balstīta uz ūdensceļiem – tādi kā “vaporetto” (atvērtie ūdens autobusi) ir ikdienišķs pārvietošanās līdzeklis gan vietējiem, gan tūristiem. Tas dod iespēju jau pirmajā vakarā iejusties Venēcijas unikālajā ritmā.

Pirmā diena Venēcijā iesākas ar tipiskiem Venēcijas skatiem – gondolām piestātnēs. Uzreiz rodas sajūta, ka esi pilnīgi citā vidē, pie kuras pat nedaudz jāpierod.

Viens no centrālajiem objektiem ir Svētā Marka laukums, lielākais centrālais laukums Venēcijā. Šeit dzīvība kūsā nepārtraukti. Iestājoties naktij, laukumā sapulcējas daudzi tirgotāji, kas piedāvā dažnedažādus spīdīgus un krāsainus gaismas objektus.

Starp daudziem kanāliem, tiltiem un iekšpagalmiem vietām aug koki. Pārsteidzoši, ka to ir tik daudz. Ir atrodams arī iespaidīgs parks ar lielisku skatu uz pilsētu. Pilsētas dienvidaustrumu daļā atrodas “Giardini della Biennale” jeb Bienāles dārzi, kas ir viena no retajām zaļajām oāzēm Venēcijā. Šeit bieži notiek ar mākslu saistīti pasākumi.

Dodamies uz vienu no slavenākajām vietām – “Canal Grande”, lielāko ūdens transporta koridoru Venēcijā. Netālu atrodas daudzi mazāki, taču fotogrāfu iecienīti kanāli, kas pakāpeniski aizved līdz Bazilikai “Santa Maria della Salute”, no kurienes paveras lielisks skats uz pilsētu.

Tālāko dienu pavadām, dodoties garās pastaigās ar mērķi iepazīt vietējo ikdienu. Šeit viss notiek uz ūdens: augļu un dārzeņu kioski, taksometri, pat pasta pakalpojumi. Laivas bieži notauvotas pie ēku sienām, kuras sasniedzamas tikai caur citām laivām.

Vietām Venēcijā ir atrodami arī nelieli skvēriņi, kur iespējams omulīgi malkot kādu kafijas tasi vietējā kafejnīca.

Nākamo dienu sākam ar Rialto tilta apmeklējumu (“Ponte di Rialto”), vienu no vecākajiem tiltiem pāri Canal Grande. Blakus esošā tirdzniecības centra jumtu var apmeklēt ar iepriekšēju rezervāciju, lai apskatītu pilsētu no augšas. To arī izdarām.

Skatu platforma atrodas uz “Fondaco dei Tedeschi” jumta un rezervācijas ir bezmaksas, taču vietas bieži tiek izķertas dažas dienas iepriekš.

Daudzu veikalu skatlogus rotā Venēcijas maskas – atsauce uz slaveno Venēcijas karnevālu. 2021. gadā karnevāls atzīmēja 1600 gadu jubileju.

Šeit ir atrodamas ne tikai senatnīgas ēkas, bet arī pilis, kā, piemēram, “Palazzo Contarini del Bovolo”, kura uz pārējo fona izceļas ar savām ārējām daudz loku spirālveida kāpnēm.

Šī ir viena no tām vietām, divās fotogrāfijās, kas lieliski raksturo Venēciju. Kanāli ar gondolām, nelielām ieliņām, uz kurām pilns ar dažāda veida restorāniem, kuros baudīt dažnedažādus ēdienus, īpašu uzsvaru liekot uz pastu un jūras veltēm. Liekas, ka sava veida miera oāze.

Tradicionālajos restorānos noteikti iesaku nogaršot “spaghetti alle vongole” (spageti ar gliemenēm).

Savukārt šī fotogrāfija vienkārši iespiedusies atmiņā, jo pretī redzamajai mājai noteikti ir lielisks skats.

Tuvojoties vakaram, tika izlemts doties atkal uz “Canal Grande”, lai to apskatītu jau vakara gaismas ieskautu.

Nākamajā diena nolemjam doties uz vienu no Venēcijas interesantākajām grāmatnīcām, kuras centrā atrodas gondola un visas grāmatas izvietotas tā, lai plūdu gadījumā netiktu sabojātas. Šī vieta ievērojama arī ar to, ka tajā dzīvojas vietējie kaķi, kuri laiskojas gan ārā, gan iekšā. Iekšpagalmā no vecajām grāmatām izveidoti pakāpieni, lai varētu palūkoties pāri augstajam žogam.

Dodamies uz “Ponte dei Conzafelzi”, kur ēkas no trim pusēm ieskauj kanāls – savdabīga lokācija.

Šajās dienās pie krasta pietauvots stāvēja Amerigo Vespucci’s buru kuģis, kas bija devies pasaules tūrē. Šoreiz tas bija piestājis pie Venēcijas krastiem, lai ļautu katram šīs pilsētas apmeklētājam iespēju to aplūkot. Vienīgi bija jārēķinās ar garo rindas izstāvēšanu, lai nokļūtu uz tā. Tomēr jāsaka, ka lielisks skats bija no krasta, kur saulrieta gaismā bija iekļauts burukuģis.

Nākamajā dienā varēja redzēt, kā notiek gatavošanās vietējiem plūdiem. Jāsaka, ka vietām jau ūdens līmenis bija cēlies. Neskatoties uz to, ka Venēcija ir ieviesusi dažādus pretplūdu pasākumus kā pretplūdu barjeras (MOSE projekts), tik un tā saskaras ar sekām, ka ūdens līmenis pasaulē ceļas, bet pilsēta pamazām grimst lielo tūristu skaita dēļ.

Šajā dienā ar vietējo gidu organizētu kuģīša braucienu devāmies ekskursijā uz trīs dažādām salām. Pirmā no tām bija Murano sala, kura izceļas ar savām senajām stikla darīšanas prasmēm. Šeit pirmā pietura bija pie vietēja stikla meistara, kas demonstrēja savas prasmes stikla pūšanā un tā veidošanā.

Otrā sala, uz kuru devāmies, bija Burano, tā izceļas ar dažādo krāsu ēkām. Pēc gides nostāstiem, tad šeit ir jāsaņem speciāla atļauja, lai varētu nokrāsot savu māju. Jānorāda, ka iespēja krāsot savu ēku neitrālā krāsā šeit nepastāv, to aizliedz vietējie likumi. Pateicoties šim, šī ir vienkārši kolosāla vieta, kur pavadīt vairākas stundas, staigājot pa nelielo, bet krāsām bagāto salu. Jāsaka, ka uz šīm abām salām kursē arī sabiedriskais transports, līdz ar to pastāv iespēja pašam izplānot salu apmeklējumu un iespēju tajās uzturēties tik ilgi, cik vēlas.

Šeit arī nobaudām pirmo vietējo saldējumu.

Trešā sala, kas arī bija pēdējā pirms atgriešanās, bija Torcello sala, kur vietējo iedzīvotāju liecības atrodamas jau 5.gadsimtā, līdz ar to tā tiek uzskatīta par Venēcijas dzimšanas vietu. Nelielas pastaigas attālumā no kuģu piestātnes atrodas vēsturiskā Santa Fosca baznīca un katedrāle.

Pēdējais saulriets Venēcijā lutina īpaši.

Nākamā diena iesākas mierīgā ritmā, turpinot apmeklēt dažādus tūristu atrakcijas punktus, līdz tas noved pie vietējā garšvielu un jūras velšu tirgus. Viens no iemesliem, kādēļ būtu jāapsver izvēlēties īrēt dzīvokli, nevis ņemt viesnīcu, ir iespēja pa salīdzinoši draudzīgām cenām pašam sagatavot jūras veltes, ko var iegādāties tirgū. To šeit ir ļoti daudz un ļoti labās cenās.

Pēdējā dienā izbaudām arī gondolas braucienu, kas pateicoties vietējam likumam ir saregulējis šo pakalpojumu, nosakot vienotu cenu un nosacījumus, lai mazinātu iepriekš esošo tūristu apkrāpšanas praksi. Nedaudz atgādina takšu biznesu pie Rīgas lidostas. 🙂

Pēdējā maltīte Venēcijā un dodamies atkaļ uz lidostu.