Kā jau Covid gados, tad nekur ārpus Latvijas robežas īsti nevar doties, bet tas jau neaizliedz paceļot pa Latviju. Kādēļ neizmantot šo izdevību un kārtīgāk neapskatīt Vidzemes ziemeļus? Domāts – darīts, pāris dienu ceļojums saplānots un mantas mašīnā saliktas, lai varam laist. Kā tad mums gāja, lasi zemāk, bet, ja nav vēlēšanās lasīt un skatīties bildes, var noskatīties arī video:

Kā pirmais apskates objekts bija Kārtenes skatu tornis, kas uzbūvēts aptuveni 800 metru attālumā no slavenā Kārtenes pilskalna, kas agrīnajā pirms kristīgajā periodā bija viens no nozīmīgākajiem stratēģiskajiem pilskalniem šajā apgabalā. Šo pilskalnu aprakstījis latviešu rakstnieks Jānis Lejiņš savā romānu sērijā “Zīmogs sarkanā vaskā”. Uzkāpjot skatu tornī, var aplūkot Ziemeļvidzemes ainavu un Pinteļu (arī pazīstamu kā Lisas) ezeru, kurš izceļas ar savādu formu.

Tālāk devāmies un Stāmerienas pili, kura ar katru reizi kļūst arvien sakoptāka. Atceros, ka pirmajā reizē šeit biju, kad tā vēl tikai gaidīja savus atjaunošanas darbus. Vēlāk izdevās to ieraudzīt ieskautu stalažās, līdz beidzot jau atjaunotā veidolā. Stāmerienes pils sākumi meklējami jau 1843.gadā, kad to cēla neogotikas stilā ar ieskautu lielu muižas parku un daudzām palīgēkām.

Tur pat netālu atrodas arī dabas taka “Bebru valstība”, jāsaka gan, ka bebrus šeit neizdevās sastapt, ja vien neskaita mākslīgi veidotus. Taka salīdzinoši īsa un pieveicama visa vecuma cilvēkiem.

Pirmā diena tuvojās noslēgumam un laiks bija meklēt naktsmājas, kuras izdevās atrast turpat tuvumā Pededzes upes krastā, kuru ieskāva milzīgi meža masīvi. Šeit lieliski varēja aizbēgt no apkārtējās steigas un mierīgi izbaudīt vakara atmosfēru.

Nākamās dienas cēlienu uzsākām Alūksnē, pilsētā, kurā pēdējos gadus ir sanācis paviesoties daudzas reizes. Ko tur slēpt, ja dodas šajā virzienā, tad Alūksne ir jāiekļauj kā viens no apskates objektiem.

Lai ceļš līdz Drusku pilskalnam nav garlaicīgs, piestājam pie vietējās zvēraudzētavas, kur brīvā dabā sastopam barojamies arī kādu kompāniju.

Drusku pilskalns šajā apkaimē ir viens no stāvākajiem, tikai nedaudz atpaliekot no tuvējā Dēliņķalna, kam ir 274 metri. Kāpiens kalnā nav no tiem vieglākajiem, bet to sagaida iespaidīgs skats gandrīz 360 grādos. Sekojot takai, no Drusku pilskana var nokāpt uz vietējo ezeru un tālāk jau uz vietējo skatu torni, kas stiepjas 27 metru augstumā.

Turpat netālu atrodas arī Ape, kurā ir interesantas klintis vārdā “Jaunās Raganu klintis”. Raganas gan tur neizdevās sastapt, bet varbūt kādam citam izdosies.

Iepriekšējā moto braucienā, kas stiepās līdzīgā maršrutā, apmeklējām arī Gaujienu (vairāk par moto braucienu lasi šeit – https://www.sanhajietis.com/blog/piecas-dienas-apkart-vidzemei-ar-motociklu/) Tāpat kā iepriekš apskatām Gaujienas viduslaiku pili, Jāzepa Vītola memoriālo muzeju un skaisto skatu uz Gauju, turpat netālu.

Obligāti jāapskata arī Zvārtavas pils, kura jau no 1971.gada pieder Latvijas Mākslinieku savienībai, tādēļ šeit bieži notiek arī dažāda veida pasākumi.

Nieka 14 km no Zvārtavas pils atrodas Randātu klintis, kuras ir Valsts nozīmes ģeoloģiskais dabas piemineklis. Šīs klintis tiek uzskatītas arī par augstākajām dolomīta klintīm Latvijā, stiepjoties 25 m augstumā. Taka gar Gaujas labo krastu stiepjas aptuveni 1 km garumā. Takas visā garumā būs ne tikai jau iemīdīta taka, bet arī dažādas norādes. Šobrīd gan ieraudzīt klintis pilnā augumā būs diez gan sarežģīti, jo tās lielākoties nosedz dažāda garuma krūmi.

Pastaigu maršruts gar Vizlas upi būs aizraujošs piedzīvojums, kurā varēs ieraudzīt ne tikai dažādus dolomīta atsegumus, gigantisku laukakmeni, bet arī vecāko arkveida tiltu Latvijā, kas būvēts 1860. gadā. Vizlas upes taka stiepjas aptuveni 1.2 km garumā un noslēdzas pie Gaujas. Šajā vietā arī tika uzņemti daži kadri filmā “Pūt vējiņi”.

Kā var daļēji nojaust tālākais ceļš veda uz Smilteni, kur tika izstaigāts Smiltenes Vecais parks. Ja nesanāk aizdoties uz UK, lai apskatītu Stounhendžu, tad atliek tik doties uz Smilteni, jo arī šeit ir aplūkojama vietējā Smiltenes Stounhendža. Orģināli, gan tas agrāk bija šķūnis, bet šodien jau slavens sabrucis šķūnis, kuru dažādu iemeslu dēļ ir iecienījuši tūristi. Skatoties dažādas bildes internetā, var redzēt, ka pats labākais laiks tās apskatei ir saulriets, bet šajā gadījumā tas diemžēl nebija iespējams, jo bija jādodas tālāk.

Jāsaka atklāti, ka lielākais pārsteigums šajā ceļojumā bija Seda! Vienkārši vouu. Pilsēta ar plašām ielām, bērzu alejām un dzeltenā Staļina klasicisma mājām rada atmosfēru, kuru citās pilsētas vienkārši nevar noķert! Šobrīd kā mazais mērķis ir uz šejieni aizbraukt ziemā, kad sniega sega būs kārtīgi pārsegusi apkārtni, lai panāktu vēl lielāku kontrastu starp ēkām un apkārtni.

Papildus Sedas apskatei dodamies arī uz turpat blakus esošo Sedas purva taku. Šeit vēl saglabājušās vecā dzelzceļa sliedes, kurām sekojot, var nokļūt līdz pašai purva sirdij, vietai, kur joprojām notiek kūdras ieguve.

Kā pēdējais apskates objekts bija Cirgaļu skatu tornis, kas ir 27 metrus augsts. Torni atklāja 2015.gadā. No torņa paveras skats ne tikai uz Latvijas, bet arī uz Igaunijas teritoriju, kura atrodas turpat aiz Gaujas krastiem.