Ir dzirdēti dažādi nostāsti un pieredzes stāsti par slēpošanu Augstajos Tatros, kā arī Jasnā. Tā kā stāsti var būt dažādi un labākais variants ir pašam izbaudīt slēpošanu konkrētajās vietās, nolēmu, ka ir laiks turp doties.

Šeit uz reizi jāsaka, ka vienkāršības labad un pirmās reizes pieredzei izvēlējos jau gatavu slēpošanas ceļojuma piedāvājumu no Impro.lv repertuāra. 7 dienas, no kurām 5 dienas, uz kalna slēpojot. Šoreiz gan sanāca tikai 4 dienas paslēpot, bet par to nedaudz vēlāk.

Tiem, kam laiks spiež un interesē vai ar Impro.lv ir vērts doties slēpošanas ceļojumā uz Augstajiem Tatriem, tad īsā atbilde – JĀ. Nebūs lieki jādomā, kā braukt, kur palikt un ko darīt vakarā, par visu būs padomāts.

Tā kā slēpošana nav iespējama bez video – neliels ieskats video formātā:

Ceļojums sākas agrā rīta stundā, lai jau naktī varētu iekārtoties viesnīcas numuriņā. Atceroties tās reizes, kad ar autobusu tika braukts uz Bukovelu (plašāk šeit), kur vēl jātiek cauri robežai un bez gulēšanas autobusā nekādīgi neiztikt, šis liekas tālākais brauciens ar autobusu, kuru iespējams cilvēcīgi izturēt 🙂 Brauciena laikā protams bez īsām pieturas pauzēm un benzīntanka neiztikt, kas šādos ceļojumos ir labi iepazīts.

Nakts melnumā pazib arī pirmie Augstie Tatri un iespēja/izaicinājums pīķa melnumā uzņemt pirmo bildi, braucot tiem garām. Redz, pat telefona kamera kustībā un nakts melnumā spēj ko uztvert.

Viesnīca, kurā paliekam, atrodas neliela gājiena attālumā no Popradas centrālās dzelzceļa stacijas. No šejienes var ērti un ātri nokļūt līdz daudzām slēpošanas lokācijām, jo dzelzceļš iet garām Augsto Tatru grēdai. Protams, tas aktuāli, ja izvēlas atdalīties no grupas. Skats pa viesnīcas logu gandrīz vērsts uz Augstajiem Tatriem. Patīkami vērot, kā saulriets izgaismo masīvo kalnu grēdu. Turpat blakus atrodas visi nepieciešamie veikali, un aptuveni 20-30 minūšu gājienā arī lielie tirdzniecības centri, kur nepieciešamības gadījumā var nopirkt “aizmirstās” slēpes un citus aksesuārus slēpošanai.

Pirmajā dienā dodamies uz Tatranská Lomnica, kas visvairāk man ir iespiedusies atmiņā ar lielisko skatu, garo nobraucienu un mazajām cilvēku masām. Manuprāt, interesantākais un tajā pašā laikā stāvākais nobrauciens atrodas pašā augšā, kur arī pavadu lielāko dienas daļu. Pēc vietējo stāstītā, augšējā kalna daļa ļoti bieži tiekot slēgta lielā vēja dēļ, piemēram, iepriekšējā mēnesī trase esot bijusi atvērta tikai 10 dienas. Agrāk šeit esot bijušas arī biežas lavīnas, bet tagad veikti uzlabojumi un uzstādīti papildus sniega stiprinājumi, līdz ar to par iespēju ieraudzīt lavīnu var aizmirst.

Tatranská Lomnica pakājē bez vietējo tirdzniecības stendiem neiztikt, jāsaka, ka cenas vismaz 2022.gada sezonā likās pat ļoti draudzīgas, zinot, cik daudziem patīk cenas uzcelt kūrortos. Bija iespēja pastaigāt arī pa ciemata ielām. Tajā brīdī saslēdzās, ka šeit esmu bijis pirmajā savā Zakopane ceļojuma tūrē, kur spēju iekļauties 100 eiro robežās (Vairāk – šeit) Ielas šeit netiek kaisītas ar sāli, bet ar maziem akmentiņiem, līdzīgi kā Austrijā. Var redzēt, ka vietējie pie tā pieraduši un negaida ideāli tīras ietves, bet ielās dodas apbruņojušies ar papildus stabilitātes elementiem. 🙂

Nākamās dienas braucieni tiek plānoti atbilstoši laika prognozēm. Attiecīgā nedēļa izrādījās diez gan brāzmaina, kas nozīmēja, ka citas slēpošanas lokācijas var būt slēgtas. Tiek izlemts, ka turpmākās divas dienas dodamies slēpot uz Latvijā tik visiem zināmo Jasnu. Jāsaka uzreiz, ka par Jasnu nebiju sajūsmā. Iespējams daļu vainas varētu novelt uz siltajiem laikapstākļiem, kas nozīmē, ka sniegs vieglāk saķep. No otras puses, bija sajūta, ka šeit sniega retraki pa nakti nebraukā, jo otrajā dienas rītā daudzas trases bija tikpat sliktā stāvoklī. Parasti rīti ir tie patīkamākie slēpošanai pa perfekti līdzenu trasi, bet ne šeit. Patīkami bija tas, ka pa divām dienām Jasna nespēja apnikt, neskatoties uz salīdzinoši mazo trašu skaitu.

Lokācijā ap Jasnu, kā visos lielākos slēpošanas kūrortos, mudžēt mudžēja no cilvēku masām. Brīžiem pat likās, ka drīz uz pašas trases kāds izdomās uzcelt viesnīcu slēpotājiem, jo to šeit netrūka un tik tuvu trasēm, tādēļ pārsteidza, ka vēl tik daudzas ēkas ir celtniecības/nodošanas stadijā.

Kā ierasts, bez pilsētas apskates neiztikt, šoreiz gan tas iespējams vēlu vakarā, kad esam atgriezušies no slēpošanas un vakariņas viesnīcā paēstas. Uzreiz iesaku rezervēt arī vakariņas, jo izmaksas nav lielas un īsti citur, kur paēst nebūs laika un vēlēšanās. Poprada nav liela pilsēta, tādēļ apskatei ar nebūs jāvelta daudz laika.

Ceturtā diena, balstoties uz laika prognozēm, nav iepriecinoša, pārāk silts, vējains un mitrs. Tādēļ tā vietā, lai dotos uz kalnu slēpot, dodamies haikingā pa Augsto Tatru takām. Impro autobuss pa ceļam uz nākamo slēpošanas lokāciju (citi vēlējās arī slēpot, neskatoties uz laikapstākļiem) mūs izlaiž netālu no haikinga sākuma punkta. Jāsaka, ka diena izvēršas par patīkamu atslodzes brīdi, kurā izbaudām vietējo kalnu būdiņu atmosfēru, iedzeram vietējo tēju (nosaukums līdzīgs Covidam), kā arī dzīvē redzam, kā tiek nogādās preces uz šiem kūrortiem, pat skatoties jau smagi paliek. 😀

Patīkami tas, ka par vakariem ir padomāts, jo devāmies ne tikai uz sēra avotu kūrortiem (veseliem diviem), bet arī vakariņās uz vietu, kur ir piedomāts par atmosfēras radīšanu. Dzīvā mūzika no vietējo romu tautības mūziķiem (skan tiešām labi!), vietējais dzēriens un neliels šovs ar kaklasaiti. Ir forši, iesaku izbaudīt un neatteikties!

Pēdējā dienā dodamies uz Malino Brdo, kur, kā stāsta vietējie, esot diez gan garš nobrauciens. Atkal jāsaka, ka problēmas rada siltais laiks, jo zemāk kalna pakājē sniegs ir sadzīts un smags, ja dienas pirmajā daļā nobraucienu iespējams izbaudīt, tad vēlāk vairs tā nav. Skats gan šeit patīkams.

Secinājums viens, ja būtu lielāki mīnusi būtu patīkamāk, bet jebkurā gadījumā ceļojums bija tā vērts un noteikti vērts tur atgriezties un kāpēc ne ar Impro? Nebūs lieki jādomā par lietām, kuras ir mazsvarīgas, jo svarīgākais ir labi izslēpoties 🙂