Atkal Zakopane, šoreiz maija sākumā

Kā jau iepriekš rakstīju – noteikti vērts atgriezties Zakopanē un izstaigāt jaunas takas, tam arī izmantoju šī gada raženās maija sākuma brīvdienas. Šoreiz gan telts ar guļammaisu tika atstāti mājās un naktis pavadītas civilizācijā, nevis pie dabas.

Ar ceļojuma stāstu, kur dalos pieredzē nakšņojot Augstajos Tatros pēc pievarētās Rysy virsotnes un spēju ceļojuma budžetam atvēlēt un iekļauties tikai 100 eiro robežās var iepazīties šeit -> https://www.sanhajietis.com/blog/celojums-uz-zakopane-ieklaujoties-100-eiro/

Neliels video ieskats:

Par turp ceļu nav daudz ko teikt, ja nu vienīgi iesaku izbraukt agri no rīta, lai jau tās pašas dienas vakarā varētu izbaudīt pirmās kalnu ainavas. Kā arī nevar nepieminēt, ka sava veida izklaide ceļā ir reklāmas plakātu pētīšana, kuru Polijas ceļa malās ir tik daudz kā nekur, citām mājām pat gar visu žogu perimetrā, māju pagalmos, pļavās, aizklājot cits citu.

Pēc 15 stundām ceļā savu galamērķis tika sasniegts ap plkst. 19, iekārtojāmies namiņā un devāmies izvingrināt kājas pēc garā pārbrauciena. Par naktsmītni “Willa Swidrowka” varu teikt tikai labu, lai gan angļu valoda nebija augstākajā līmenī, bet ar krievu valodas un ķermeņa valodas palīdzību viss tika noskaidrots. Lielākais naktsmītnes pluss bija nejauši atklātā turpat blakus esošā taka, no kuras pavērās iespaidīgs skats uz Tatru kalnu masīvu. Kārtējo reizi saku, ka te būs jāatgriežas un jāiziet visa taka.

Nākamajā rīts iesākās ar populārāko apskates objektu ezeru Morskie Oko. Atceroties aizpagājušo gadu, sapratu, ka ir vērts ieguldīties un aizbraukt līdz ezeram zirga pajūgā, lai ietaupītu gan laiku (ceļš kājām aizņem ap 2 stundām pa diez gan vienmuļu asfaltētu ceļu), gan arī spēkus. Kā jau paredzēju, cilvēku plūsma uz šo apskates objektu jau no paša rīta bija liela, jo īpaši tāpēc, ka arī Polijā bija svētku dienas un daudzi vietējie devās izbaudīt saulaino laiku pie dabas.

Šoreiz ezera krāsa bija pavisam citāda, nedaudz pat draudīga, jo sauli bija nomainījuši pelēki mākoņi un diez gan spēcīgs vējš. Lai gan šogad pavasaris atnācis strauji un ar augstām temperatūrām (pa ceļam Polijā bija pat plus 30 grādi!), tomēr kalnos sniega vēl bija diez gan daudz, līdz ar to daudzas takas augstākajos kalnos vēl bija nepieejamas un kāpšana līdz Czarny Staw pod Rysami ezeram arī vietām bija pa sniegu. Taču skats no augšas bija pielikto pūļu vērts, pat uz brīdi uznākušais lietus un spēcīgais vējš nespēja aizēnot kalnu skaistumu.

Tajā pašā vakarā tika apskatīts arī Gubalowka kalns, no šī kalna paveras plašs skats uz Tatru kalnu grēdām. Izstaigājot ieliņu ar suvenīru kioskiem, jābrīnās, redzot, kādas izklaides šeit tiek piedāvātas – spēļu automāti, bildēšanās ar aitu, bērnu piepūšamās atrakcijas un daudzas citas sen aizmirstas mūsu auditorijai izklaides. Viena izklaide gan tika izmēģināta un ieteiktu to arī citiem – nobraukt ar rodeļiem, no trases arī paveras iespaidīgs skats uz kalniem, līdz ar to sajūtas ir krietni savādākas, nekā izbraucot kādu rodeļu trasi tepat Latvijā.

Otrajā dienā tika apskatīts Siklawica Ūdenskritums kā arī pastaigāt vēl pa kalniem. Šis apskates objekts jau nebija tik populārs, kā iepriekšējā dienā apmeklētais ezers, taču ne mazāk skaists. Izdomājām izstaigāt arī blakus esošo taku kalnos, lai gan sākotnēji likās, ka nekas īpašs te nebūs, tomēr vēlāk sapratām, ka bija vērts iet. Pēc pāris stundu gājiena visus takas baudītājus iepriecināja skaista ieleja kalnu vidū – lieliska vieta pusdienām. Pēc atpūtas dodoties tālāk sapratām, ka tālāk ir vēl lielāka un skaistāka pļava, cauri kurai aiziet taka uz kalnu virsotni Mololaczniak – tas nākamajai reizei!

Lai gan Zakopanē tika pavadīts tikai 2 pilnas dienas, izdevās redzēt ļoti daudz un nepameta sajūta, ka šeit tu esi daudz ilgāk Galvenais ir zināt to, ka noteikti šeit būs jāatgriežas!