Ķurmraga vecā bāka saulrietā

Ķurmraga apkārtne veidojusies jūras viļņu un ledus ietekmē, kā rezultātā ir izveidojušies plaši laukakmeņu krāvumi un no smilšakmens iežiem sastāvoši stāvkrasti, kuru augstums vietām stiepjas līdz pat 5 metriem. Pētot informācijas avotus, izrādās, ka šī bāka pirms 50 gadiem vēl atradās stāvkrasta augšdaļā. Tas nozīmē, ka šīs bākas liktenis ir skaitīts un mani māc šaubas, vai pēc 50 gadiem tā vispār būs aplūkojama. Tādēļ lieki nezaudējot laiku ir nepieciešams to apmeklēt, kamēr vēl ir iespējams.

Lielākās problēmas, ko saskatu šai vietai, ir automašīnas novietošana un ērts ceļš līdz vecajai Ķurmraga bākai. Pieņemu, ka vietējie labāk zina, kur ērtāk un tuvāk būtu novietot auto. Viens no variantiem ir paļauties uz laimi un novietot automašīnu neatļautā vietā, kur sods var sasniegt vairākus simtus, vai mēģināt auto novietot tālāk un mērot vairākus desmitus minūšu līdz bākai. Manā gadījumā izvēle bija skaidra. Automašīna tika novietota salīdzinoši tālu un ceļš tika mērots kājām. Par norādēm uz bāku arī var aizmirst, jo nevienu visā ceļā neredzēju.

Nonākot pie vecās bākas, var priecāties, ka šeit nav tūristu pūļu un pavadītajā vakarā, bildējot gan jūru, gan bāku, nesastapu nevienu pašu cilvēku. Var teikt, ka šeit valda miers un klusums.

Lai gan Zakopanē tika pavadīts tikai 2 pilnas dienas, izdevās redzēt ļoti daudz un nepameta sajūta, ka šeit tu esi daudz ilgāk Galvenais ir zināt to, ka noteikti šeit būs jāatgriežas!