Šis gads daudzu dzīvē un ceļojumos ir ieviesis ļoti lielas korekcijas un licis aizdomāties par to, kurp un kad ceļot, lieki sevi neapdraudot, bet, lai tomēr izbaudītu to visiem patīkamo ceļojuma sajūtu. Tā arī man visi iepriekš saplānotie ceļojumi tika atlikti un pārveidoti par dažādiem ceļojumiem tepat Latvijā.

Tādēļ šoreiz padalīšos ar vienu no tiem, kas izvērtās nedaudz savādāks no sākotnēji plānotā, proti, pazust Vidzemē ar motociklu. Lai gan sākotnēji plāns bija aizbraukt līdz pat Sarkanajām klintīm, kur pārnakšņot, taču jau pirmās dienas gaita ieviesa savas korekcijas un nācās vien uzturēties Gaujas nacionālajā parkā, tādēļ to pat varētu nosaukt par Pazust Gaujas nacionālajā parkā ar motociklu.

Kā ceļojuma pirmais apskates objekts tika ieplānots Murjāņu vecā kamaniņu trase, kas tik daudzos interneta portālos ir skatīta un pētīta, bet dzīvē ne reizi nav tikusi apskatīta. Nedaudz var just to laiku noskaņu un aizdomāties par to, kā šeit viss bijis agrāk. Vietām vēl mētājas vecās kamaniņas un viesu atstātās izdzertās alus pudeles. Tādēļ ciemiņiem ieteiktu, to, ko atnes, arī aiznes un ļauj citiem apskatīt attiecīgo objektu nepiemēslotu 😉 Noteikti Murjāņu veco kamaniņu trasi ieteiktu apmeklēt, kamēr vēl laika zobs to nav pilnībā apēdis.

Nākamais apskates objekts ir Kājinieku tilts pār Gauju un Velnalas klintis ar turpat esošo Velna alu, kas atrodas nieka pastaigas attālumā no Siguldas centra. Kārtējo reiz jāsaka, ka Siguldiešiem ir dikti daudz patīkamu un skaistu pastaigas taku, ko izbaudīt nesteidzīgā pārgājienā vai pilsētas apskatē. Šeit sanāk ieraudzīt pirmos laivotājus pa Gauju un noķert pirmās īstās Gaujas sajūtas. Ar motociklu var ērti piebraukt pie paša Kājinieku tilta, par to četru riteņu cienītāji var tikai sapņot.  

Ja jau atbraukts uz Siguldu, tad jāaizbrauc arī uz Siguldas Svētku laukumu, kur pārsvarā esmu bijis, fotografējot jauno pāri kāzās. Neliela atpūta ar lielisku skata izbaudīšanu, kas paveras no šīs vietas, tas liek domāt par tālāku ceļu un to, ka šoreiz Paradīzes kalns būs jāizlaiž, jo tā vietā ir jāapskata skandināviskajā stilā celtais JāņaTirgus, kas atrodas turpat netālu. Jāsaka, ka šāda veida ēkas vienmēr mani ir uzrunājušas un, ienākot tajā iekšā, tā neliek par sevi vilties. Varētu pat vilkt paralēles ar Rīgas Centrālo Gastro tirgu, tik cerams, ka šeit būs savādāks iznākums.

Tālākais ceļš jau veda uz Līgatni. Kur nedaudz sanāca pavizināties apkārt, tā labāk iepazīstot apkārtni. Dažu minūšu brauciena attālumā iespēja apskatīt arī Spriņģu un Ķūķu klintis, kādēļ ne?

Tā kā moto braucienu uzsāku salīdzinoši vēlu, un brauciens līdz Siguldai aizņēma vairākas stundas, sāku apjaust, ka pirmajā dienā saplānotais ir nedaudz par daudz un nokļūt līdz Sarkanajām klintīm ir nedaudz nereāli. Tādēļ bija laiks doties vakariņu meklējumos, un pēc tam braukt uz iepriekš noskatīto kā bekapa variantu paturēto atpūtas vietu pie Gaujas. Koordinātas 57°15’09.2″N 25°01’00.9″E. Šo vietu izdevās atrast pavisam nejauši, tajā pašā dienā, nolemjot iegriezt vienā no meža ceļiem. Attiecīgajā vietā ir pieejamas trīs dažās labiekārtotas atpūtas vietas ar galdiņiem, ugunskura vietu, nojumi un WC. Piekļūšana arī ir salīdzinoši ērta, jo vakara gaitā tur ar vairākām automašīnām ierādās vēl pāris dabas mīļi, lai uzslietu teltis un pavadītu nakti.

Otrā ceļojuma diena arī ieviesa savas korekcijas, jo bija skaidrs, ka visu saplānoto noteikti neizdosies apskatīt, bet visu pēc kārtas. Sāku ar to pašu visiem tik labi zināmo Zvārtes iezi.

Dodoties uz Cēsu pusi, uzdūros jau sen aizmirstajai Ozolu alejai, kas tā vien bļāva, lai tajā uzbildēju savu lielisko ceļojuma kompanjonu. Tādēļ dažu minūšu bildēšanās un tālāk laiks doties uz Cēsīm.

Cēsu vecpilsētas apskatei tika atvēlētas vairākas stundas, jo kārtējo reizi šeit neskaitot kāzu fotografēšanu pats biju tikai otro reizi. Pirmā reizē bija vakarā, kad neveiksmīgi aprāvās velo brauciens gar Gauju (lasi šeit). Tādēļ šoreiz, šeit esot pirmo reizi dienas laikā, bija ko skatīt un izbaudīt.

Uzpildot mocim bāku, atskārtu, cik jau pulkstens un sapratu, ja vēlme vakarā aizbraukt vēl uz brīvdabas kino vakaru uz Viestura Kairiša filmu “Piļsāta pi upis” Raiņa muzejā “Jasmuiža”, laiks bija doties ceļā, jo, kas gan tas būtu par moto braucienu, ja tiktu braukt pa īsāko un ātrāko ceļu. Tādēļ bija laiks izmēģināt sen zināmo, bet ne reizi ar moci neizbraukto ceļa posmu Zaube – Nītaure, kas tā vien lika braucot guldīt moci uz sāniem. Kā nākošais ceļa posms, par kuru pavisam nesen uzzināju bija Jugla – Ķeipene, kas jau vairāk patiks sporta baiku cienītājiem, jo šeit var attīstīt lielāku ātrumu, kā Zaube – Nītaure ceļa posmā. Savukārt kā pēdējais, bet ne sliktākais ceļa posms bija Aizkraukle – Jēkabpils kreisās Daugavas puses ceļš, kas jau dikti sen par sevi ir licis manīt un domāt, kad tad to būs iespēja izbraukt.

Tā arī šis mēģinājums pazust Vidzemē ar motociklu beidzās ļoti ātri un gribētos pat teikt, ka tā īsti nesācies. Jācer, ka nākošais moto brauciens izdosies nedaudz ilgāks.